Kā sagatavoties zīdīšanai?

Mazuļiem ir ieteicams saņemt vismaz pirmos 6 mēnešus mammas pienu, kurš nepieciešams, lai adaptētos labāk šajā pasaulē un palīdzētu stiprināt imūnsistēmu. Katrai māmiņai ir izvēle – zīdīt savu bērniņu vai nē. Galvenais nosacījums ir šo izvēli veikt pamatoti, lai tā būtu apzināta, nevis kaimiņienes vai draudzenes ieteikta.

Lai gan zīdīšana ir dabisks un automātisks organisma process, ir dažas lietas, kuras būtu jāņem vēra, lai tā izdotos pēc iespējas labāk.

Katrai mammai ir doti visi nepieciešamie resursi, lai zīdīšana sanāktu, kā arī mazulim, lai viņš spētu zīst.

Šeit, protams, ir runa par veseliem bērniem un māmiņām. Lai gan mūsdienās ir lielas iespējas un praktiskās zināšanas speciālistiem, ar kuriem kopā var izdoties zīdīšana arī tad, ja ir blakus lietas, saslimšanas, u.c. iemesli,  kas to var ietekmēt.

Vispirms apzināties vai iedomāties to procesu, kā mātei rodas piens. Vienkāršiem vārdiem – ir dažādi hormoni, kur katrs dara savu darbu. Taču ir daži tādi hormoni, kuri vienlaicīgi darboties nevar, tie mijiedarbojas viens ar otru. Prolaktīns ir viens no tiem. Kad mazulis piedzimst, tas beidzot var sākt darīt savu darbu kopā ar hormonu oksitocīnu. Prolaktīns ir kā pavārs – kurš dod signālu pieniņu ražot.

Oksitocīns ir kā viesmīlis – kurš palīdz pieniņam plūst. Abi darbojas pēc pieprasījuma. Pieprasījums rodas, mazuli liekot pie krūts, krūtsgalu stimulācijas rezultātā, kad sāk veidoties piedāvājums. Varbūt ir dzirdēts šis termins ekonomiskajā vidē, bet ļoti labi strādā arī šeit – “pieprasījums rada piedāvājumu”. Jo vairāk liksiet pie krūts un mazuli zīdīsiet, jo vairāk mātei piens veidosies.

Nākamais svarīgais aspekts – šie hormoni nedraudzējas ar stresa hormoniem.  Stress bloķē piena veidošanos. Protams, dzīvē nevar izvairīties no stresa, bet no viena gan var – bailēm par to, ka man nebūs piena! Piens būs, viņš nevar nebūt.

Māmiņām jāatceras arī, ka ir  jāparūpējas par sevi – jo, kad uzsākam zīdīt steigā, bet tā vietā gribējām paēst vai aiziet uz labierīcībām, vai arī nav ērta zīdīšanas pozīcija, tas rada lieku stresu. Gribās “ātrāk pabarot”, lai var apmierināt savas vajadzības. Tādā brīdī izdalās stresa hormoni, mazulis to jūt, viņš arī tos saņem caur pienu un kļūst niķīgāks, nevar paēst un mamma arī uzvelkas, jo gribēja ātrāk, bet nesanāk. Šis ir tāds aplis, kurš turpinās un turpinās, ja apzināti no tā neizkāpj. Kāds ir ieteikums? Pirms bērna barošanas pajautāt sev –  vai es esmu pietiekoši paēdusi, vai esmu aizgājusi uz tualeti, vai man šajā pozā sēžot vai guļot ir ērti, vai man ir silti, vai ir blakus, ko padzerties. Šie ir svarīgi jautājumi, lai nomierinātu sevi un varētu mierīgi zīdīt un būt kopā ar mazuli. Zīdīšana nav tikai barošana, tā ir komunikācija ar bērnu, tā ir savstarpējās saites veidošana. 

Zīdīšana ir darbiņš gan mammām, gan mazuļiem. Abiem ir jāmācās, kā to darīt, abiem daba ir devusi impulsus, refleksus, lai tas notiktu, bet ir jāpieliek pūles.

Ieteikums uzreiz pie pirmajām neskaidrībām, jautājumiem un šaubām nekautrēties, bet meklēt palīdzību pie specialistiem, kuri zin, ko ieteikt un ar Tevi rezonē. Jau laicīgi pirms dzemdībiām var izskatīt iespējamos variantus un saglabāt kontaktus ar tiem kontaktiem, ar kuriem liekās, ka varētu sadarboties nepieciešamības gadījumā. Lūgt palīdzību nav vājuma pazīme un tas nenozīmē, ka Tu kā mamma netiec galā ar jauno lomu. Mēs visas esam tikai cilvēki un  dažreiz ir nepieciešams tikai apstiprinājums, ka viss notiek tā kā tam jānotiek vai iegūt ieteikumus, kā to darīt vēl labāk.

KEYWORD SEDANG TRANDING!!

Ar iespējamo zīdīšanas speciālistu sarakstu var iepazīties  zidit.lv mājas lapā.

Raksts tapis sadarbībā ar VECĀKU ABC

Foto: pexels.com/Helena Jankovičová Kováčová