Kas ir emociju regulācija un kāpēc bērnam tā ir svarīga?

Mācot bērnam emocijas, jāatceras, ka raudāšana nav emocija, bet gan funkcija/darbība, kas radusies no emocijas, tāpēc bērnam jāpaskaidro arī emocija, ko viņš jutis: tu biji izsalcis, tu juties noguris, tu juti diskomfortu. Bieži, jo sevišķi Latvijā, tiek pieņemts, ka mazs bērns tāpat neko vēl nesaprot un nav vērts stāstīt viņam šīs emocijas, bet tas nav pareizi. Bērns nepārtraukti mācās. Pētījumi parāda: ja vecāks vairāk izmantojis emociju vārdus, skaidrojis bērnam situācijas līdz 1 gada vecumam, bērns labāk pēc tam pats izprot un regulē savas emocijas laikā līdz 3 gadu vecumam. Tāpēc ir svarīgi bērnam komentēt viņa emocijas un verbalizēt skaļi situācijas, ko bērns pieredz, jo tā bērns mācās un vēlāk saprot, kā atbilstoši reaģēt.

Jau zīdaiņa vecumā svarīgi, ka vecāks bijis klātesošs, kad bērns piedzīvo emocijas, un skaidrojis tās viņam. Jāsaprot, ka tas, ka mēs bērnam nosauksim viņa emocijas, neliks viņam pārstāt raudāt, taču klātesamība bērnam palīdzēs tikt galā ar grūti izturamām emocijām, un ar katru reizi, kad bērns piedzīvos šīs emocijas, viņam jau būs vieglāk ar tām tikt galā. Ja vecāks nav klātesošs, kad bērns piedzīvo šīs emocijas, bērns nevis iemācās pats tikt galā, kas ir maldīgs pieņēmums arī Latvijas sabiedrībā, bet gan bērnam smadzeņu līmenī vāji attīstās tie neironi, kas saistīti ar komunikācijas un sociāli emocionālajām prasmēm. Protams, ja mēs paši neesam auguši vidē, kur emocijas eksistē un tiek pamanītas, tad mums ir vēlāk grūti tās pamanīt arī savos bērnos. Vecāka klātesamība un emociju skaidrošana bērnam iemāca, ka emocijas nav ilglaicīgas, tās pāries un viņš ar tām tiks galā. No 2 līdz 3 gadu vecumam bērna emocijas parasti paliek spēcīgākas un intensīvākas, jo šajā periodā bērns strauji attīstās bioloģiski, neiroloģiski un psiholoģiski, tāpēc ir ļoti svarīgi būt klātesošam šajā laikā. Pētījumi parāda, ka, ja bērns jutis vecāka klātesamību šajā vecuma periodā, tad pēc tam no 3 līdz 4 gadu vecumam viņa emocijas jau paliek mierīgākas, kontrolētākas, bērns labāk vada savas emocijas. Ja vecāks nav bijis klātesošs, tad bērns pat vairāk uztraucas, raud nevis par pašu situāciju, ar kuru netiek galā, bet tieši savu emociju dēļ, kuras neprot vadīt, – bērnam paceļas augsta trauksme, veidojas histērijas lēkmes. Bērns netiek galā pats un nejūt arī, ka viņam būtu pieaugušais, kas varētu palīdzēt. Turklāt, ja bērns nejūt pieaugušā klātesamību emociju brīžos, ar laiku bērnam var veidoties neapzināts paradums izvairīties no situācijām, kas ir jaunas, kur var kļūdīties un var rasties jaunas spēcīgākas emocijas. Dažkārt var novērot, ka bērni 2–3 gadu vecumā grūž prom pieaugušo, kad jūt emocijas. Tas ir tāpēc, ka bērnā nav nostiprinājusies sajūta, ka pieaugušais var palīdzēt, tā vietā pieaugušā klātbūtne rada vēl lielāku stresu. No 4 gadu vecuma situācijas jau var būt dažādas – dažkārt bērns jau pats apzinās situāciju, kāpēc emocijas radušās, var apzināties arī savu vainu, piemēram, kad nav dabūjis, ko grib, izdarījis ko ne tādu grupu nodarbībā u. tml.

Tātad – bērna emocijas attīstās, esot nepārtrauktā, konsekventā kontaktā un mijiedarbībā ar vecāku. Tas pats attiecas uz bērnudārza mazajām grupiņām – pieaugušajam ir jākomentē bērna emocijas un jābūt klātesošam.

Fakti par emocijām

Emociju regulācija ir diadisks process, kas ietver eksternalizētu un internalizētu prasmju attīstīšanu. Internalizētās prasmes ir bērna spēja pašam pieņemt lēmumu, kā sevi regulēt – pagriezt galvu projām, sūkāt īkšķi, paciesties u. c. Eksternalizētas spējas ir citu klātesamība un atbalsts, kad vecāki skaidro, samīļo, sauc emocijas vārdā, kā arī bērns novēro vidē, kā cilvēki apkārt reaģē uz situācijām un apgūst šos uzvedības modeļus.

Sākotnēji vienmēr ir jāpajautā sev, kā es jūtos un kā man iet ar emociju regulāciju. Ja es paskatītos ar sava bērna acīm, kas ir tas, ko es varētu ieraudzīt, kā es regulēju emocijas. Kā reaģēju, ja mantas ir nekārtībā. Kā reaģēju, runājot pa telefonu. Kā sarunājos ar savu partneri utt. Visas šīs situācijas parāda, kā paust vai arī kā nepaust emocijas.

Emociju regulācijas stratēģiju izmantošana ir efektīva, ja tās izmanto arī vecāks, ne tikai bērns. Piemēram, uzmanības novēršanā arī vecāks pārvirza savu uzmanību uz jauno aktivitāti, nevis aicina bērnu vienu pašu novirzīt uzmanību. Vai var padzerties ūdeni.

Komunikācija no situācijas uz situāciju ir tas, kas veido emociju regulāciju un piesaisti. Mijiedarbības kvalitāte starp vecāku un bērnu ir pamats emociju regulācijas attīstībai un piesaistes kvalitātei.

Ir vērojams, ka bērni ar katru vecumposmu izmanto arvien vairāk stratēģijas, lai regulētu emocijas, taču stratēģiju skaits nav saistīts ar spēju regulēt emocijas, bet attiecību kvalitāti, kā bērnam ir iemācīts izmantot stratēģijas.

Bērnu un vecāku mijiedarbība notiek no abām pusēm. Vecāks veido savu uzvedību un komunikāciju ar bērnu pēc tā, kā bērns pauž sevi, savukārt bērns veido savu uzvedību un komunikāciju pēc tā, kā vecāks komunicē ar bērnu.

Vecāku, kuriem ir grūti regulēt savas emocijas, bērniem būs pašregulācijas grūtības.

Bērns nav ne balta lapa, ne arī ieprogrammēts mazs pieaugušais. Bērns piedzimst ar nodaļu virsrakstiem, bet jums ir jāveido šo nodaļu saturs.

Ja vecāks ir gādīgs, atsaucīgs, iejūtīgs bērna pirmajos dzīves gados, bērna emociju regulācija pirmskolas vecumā ir augstāka.

Emociju regulācija tiek apgūta nepārtraukti ne tikai bērnībā, bet arī pieaugušā vecumā.

No bērna 3 līdz 5 gadu vecumam samazinās emocionālās histērijas lēkmes. Šajā vecumā tipiski bērni nepauž bieži un regulāri spēcīgas emocijas.

Droša piesaiste palīdz bērnam justies drošam un pārliecinātam, ka ar grūtībām, ar kurām bērns saskarsies, viņš spēs tikt galā, vai nu izmantojot sev zināmās prasmes, vai vēršoties pie aprūpētāja.

Psiholoģisku un fizioloģisku problēmu biežākais cēlonis ir vāja emociju regulācija.

Bērna elpošanas ritms ir saistīts ar bērna spēju regulēt emocijas.

Raksts publicēts sadarbībā ar psiholoģi Simonu Raizi no Mīlēt izglītoti

Foto: Anastasia Shuraeva/pexels

By, Santa Krūmiņa