Izzudušās tradīcijas, vēl joprojām raibās olas.

Pēc grāmatu teiktā, Lieldienas ir svarīgi kristiešu svētki, kuros tiek svinēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas. Lieldienas ievada Klusā nedēļa ar Pūpolu svētdienu, Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu un Kluso sestdienu, taču svētdienā tiek atzīmētas pirmās Lieldienas un nākamās nedēļas pirmdienā- otrās Lieldienas. Jāpiekrīt, ka kultūra veidojās no konkrētiem notikumiem. Katros svētkos ir savas tradīcijas, nu jau reti ievērotas, taču iemesls atkal satikties ar radiem, kurus pēdējoreiz redzēji Ziemassvētkos.

Atceros, vēl nesenā pagātnē, kad es vēl biju bērns, vecmāmiņa katras Lieldienas slēpa krāsainas vistu olas krūmos, zem eglēm, kūtī, puķu dobēs un citur. Viņa teica, ka tās atnesis zaķis. Citu tradīciju manā ģimenē nebija, vien tas, ka bijām visi kopā un mielojāmies pie skaisti saklāta galda, vāzē vienmēr stāvēja apaļi pūpoli, kurus nevarēja pielīdzināt tiem pilsētās apputējušiem kailajiem zariem.

Vaicājot vecmāmiņai pašai, kādas tradīcijas ievērojusi bērnībā, viņa teica, ka īsti jau nekas savādāks kā manā neesot bijis. Vienīgi interesants likās stāsts par piemājas avotu, kurā esot bijis visdzidrākais ūdens, kāds jebkad redzēts. Manas vecmāmiņas vecmāmiņa un mamma gājušas ar ūdens pudelēm (toreiz metāla ne plastmasa) pēc dzidrā ūdens, lai skalotu seju, bet ne tikai! Šis ūdens, kurš ticis sasmelts Lielajā piektdienā pirms saullēkta, esot bijis pat dziedinošs! Vasarā, kad govīm radušies izsitumi vai citas kaites, tās tiktas mazgātas ar dziedinošo spēka un skaistuma dziru.

Ir daudz un dažādu nostāstu, paražu, kurus var ievērot šajās pavasara dienās. Latviešiem ir arī savi Lieldienu ticējumi, kā, piemēram: ja Lieldienu rīts ir skaidrs, būs karsta vasara; ja Lieldienās līs, govis dos daudz piena. Atliek vien gaidīt skaisto svētku rītu, tāpat abos variantos labi. Vislabāk man patīk ticējums- kas Lieldienu rītā agri ceļas, tam visu vasaru nāk miegs-  kas ir labs iegansts pagulēt stundiņu ilgāk. Visdažādākie ticējumi un paražas, kuras vairs īsti neievēro, taču tikai viena, kas palikusi prātā ikvienam- būt ar savējiem. Tādēļ novēlu būt ar mīļajiem un zaķim skaisti raibas olas, nedomājot par to vai sīpolu miza būs pavārīta pietiekami ilgi. Atcerieties olas neēst bez sāls, savādāk visu vasaru būs jāmelo!

Manuprāt, galvenais ir zināt, kādēļ šīs dienas jāatzīmē un neaizmirst bērnības laimīgos smaidus, atrodot nevis vistu, bet gan zaķu izdētās olas. Laiku pa laikam ir arī jauki padzīvot mazā fantāziju pasaulītē, lai veidotu atmiņas un neaizmirstamus mirkļus kopā!

Gaišus, priecīgus un raibus svētkus!

Pārdomās dalījās Nellija Ozoliņa, gimenesdzive.lv redaktore

By, Santa Krūmiņa